1967.gada 30.jūnijā, pusnaktī, Jozass Krjauklis (15 gadi) un viņa māsīca Albīna Skvarčiskaite (16 gadi) ar motociklu atgriezās no ciemošanās pie radiem. Pēkšņi virs Iļģa ezera bērni pamanīja gaismu un, braucot pāri tiltiņam, uz satrūdējušā pāļa viņi ieraudzija brīnumskaistu meiteni. Pusaudži nobijās, motocikls noslāpa, lēni paripoja uz priekšu, bet pēc tam tā motors atkal sāka darboties. No izbīļa pusaudži ar meiteni neko nerunāja, un arī viņa tiem neko nesacīja.
Mājās Albīna par notikušo pastāstīja mammai. Pēc neilga laika Albīna sapnī redzēja to pašu meiteni, tikai jau Marijas tēlā. Mamma jautāja, kāpēc Albīna nevienam nesaka par redzēto. Imbradas baznīcas dekāns, garīdznieks Jonass Jatulis, uzzinājis par redzēto, pauda viedokli, ka tā bijusi Svētā Jaunava Marija. Jau pēc dažiem mēnešiem šo vietu sāka apmeklēt svētceļnieki, kur tie lūdzās un atstāja ziedus. Tacu pēc gada padomju okupācijas vara, kas ierobežoja reliģijas brīvību, ezera apkārtnē pavēlēja izcirst kokus, atbrīvoties no krustiem, un ezera krastā rīkoja karavīru un studentu nometnes. Virs šīs vietas riņķoja helikopteri, kas fiksēja tos transporta līdzekļus, kuru vadītāji uzdrošinājās braukt uz šejieni, un pierakstīja mašīnu numurus. Aizturētos cilvēkus ar autobusiem veda prom un atbrīvoja 10 km attālumā no šīs vietas.