Apraksts
Stelmužė, kas atrodas pašā Lietuvas un Latvijas robežā, ir slavena ne tikai ar vecāko ozolu Eiropā un unikālo koka baznīcu, bet arī ar bagāto, Livonijas ordeņa laikus atgādinājošai nocietinātajai muižai, kuru dažādos laikposmos pārvaldīja ietekmīgu Baltijas vācu dzimtu – fon Berkenu, Folkerzambu un Hānu ģimeņu pārstāvji. Lai gan greznās pilis nav saglabājušās, muižas teritorijā joprojām stāv tornis, senie saimniecības ēkas, bet netālu paceļas kalns ar kādreiz iznīcinātās pils pamatiem. Kopš brīža, kad Sēla tika iekarota Zobena (vēlāk – Livonijas) ordeņa, šeit apmetās vācu bruņinieki. Stelmuži viņi sāka dēvēt par Štainenzi (vācu val. Steinensee ). XV gadsimta beigās – XVI gadsimta sākumā Štainenzes lēņa valdījums piederēja Hahoveru dzimtai. Pēc šīs dzimtas pēdējā pārstāvja, Ādama Hahovera, 1532. gadā Livonijas ordeņa magistrs Valters fon Pletenbergs feodālās tiesības pārdeva Dinaburgas (Daugavpils) pils kapteinim Heinriham fon Berkenam. XVI gadsimta otrajā pusē fon Berkenu ģimene šeit uzcēla koka kapelu, kas vēstures avotos minēta jau kopš 1596. gada. Kapellu apkalpoja Ēģiptes (tagadējās Latvijas) evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, bet zem tās esošajā pagrabā tika apglabāti muižnieku ģimenes locekļi. 1709. gadā barons Gotthards Lorencs fon Fölkersambs apprecēja Annu Elizabeti fon Berkenu, un viņu dēli Karls Gustavs un Gotthards Frīdrihs 1727.–1728. gada mijā pārņēma Štainences muižu no parādā nonākušā muižnieka Karla fon Berkenas. 1765. gadā, pēc Gottharda Frīdriha Fölkersamba nāves, viņa muižas pārņēma dēls Johans Reinholds (1763–1830), taču 1830. gadā, kad arī viņš nomira, neatstājot vīriešu dzimuma pēcnācējus, mantinieks kļuva viņa brālis no tēva otrās laulības – Georgs Frīdrihs (1764–1848). Saskaņā ar 1830. gada datiem muižas teritorijā atradās trīsdesmit ēkas, tostarp pils ar bibliotēku, kurā bija 273 grāmatas, vīna pagrabi, kā arī kapela, kas XIX gadsimta sākumā tika nodota Ilūkstei Romas katoļu baznīcai. Par muižas kultūras dzīvi liecina arī pilī esošie mūzikas instrumenti: klavieres, stāvošā arfa, piecas ģitāras, vijole. Vairāk nekā 2000 ha lielajā muižas teritorijā atradās Blocksfeld (tagad Bliokmanto), Johannishof (tagad Jancavos), Kamuntiškio un Neuhof (tagad Neiguvos) sētas, četri dārzi un četras upes, septiņi ezeri. Muižai piederēja piecas krodziņas: Padvarinė, Paupinė, Pavidinė, Pagrendzinė un Skubinė. Viena no tām, „Padvarinė”, atradās pašā muižas teritorijā, pie Padvarinio vai Štainenzes ezera. Barons Georgs Frīdrihs fon Fölkersambs bija, iespējams, izcilākais dzimtas pārstāvis, ārkārtīgi izglītots cilvēks. Ir zināms, ka viņš dzimis 1764. gadā un uzaudzis Štainenzes muižā, kur ieguva sākotnējo izglītību, turpināja mācības Mintaujas ģimnāzijā, bet no 1786. līdz 1789. gadam apmeklēja lekcijas Getingenes universitātē. Viņš rūpējās ne tikai par savu labklājību, bet arī par savā zemē dzīvojošajiem zemniekiem – viņiem cēla mājas, rūpējās par izglītību, stādīja augļu koku dārzus un veicināja uzņēmējdarbību. Muižnieks nomira 1848. gadā Rīgā, apglabāts Stelmužē. Muiža sāka pamazām izzust jau XIX gadsimta beigās, kad 1890. un 1900. gadā to izpostīja ugunsgrēki. No vecajām pilīm nekas vairs nebija palicis, bet jaunie muižnieku dzīvojamie ēkas vairs neatgādināja pagātnes diženumu. Acīmredzot vairs nebija lielas vajadzības celt jaunas pilis, jo galvenā baronu Fölkersambu dzimtas līnija, kas valdīja muižā, bija izmirstoša. 1918. gadā, kad Lietuva un Latvija pasludināja neatkarību un izdzina boļševikus, sāka risināt robežu jautājumus, un saskaņā ar 1921. gada līgumu Stelmuže nonāca Lietuvas sastāvā. 1924. gadā mirušais Vadims fon Fölkersambs tika apglabāts Stelmužē saskaņā ar pareizticīgo rituāliem, bet muižu, kā bija vienojušies, mantoja viņa brāļadēls, barons Herberts fon Hāns. Viņš dzīvoja Rīgā vai savās neogotiskajās pilīs Alt-Salensee (tagad Červonka, Latvija), tāpēc Stelmužē ieradās reti, un muižas teritorija jau bija aizaugusi. Muižas lietas kārtoja pilnvarotie, bet pēc zemes reformas atlikušos 80 hektāri zemes tika sākti pārdot pa daļām. 1937. gada beigās Herberts fon Hāns pārdeva Stelmužes muižas centrālo daļu Zarasu apgabala pašvaldībai un kopā ar ģimeni devās uz Rietumeiropu, vēlāk uz Kanādu. Jau nākamajā gadā bijušo muižas administrācijas ēku sāka pārbūvēt par skolu, bet teritoriju ap Stelmužes ozolu sakārtoja un pielāgoja tūrisma vajadzībām. 1940. gadā, kad padomju spēki okupēja Lietuvu, Stelmužes muiža jau bija pagrimusi un pat netika iekļauta nacionalizējamo muižu sarakstos. Repši, vietējie zemnieki, kuri bija nopirkuši Hānu zemes un paspējuši uzkrāt iztiku, tika izsūtīti uz Sibīriju, bet muižas teritorija bija stipri pamesta. Daļa no Stelmužes muižas ēkām un to paliekām atrodas privātā teritorijā.
