Apraksts
Šlininkas ūdensdzirnavas ir darba tehniskā mantojuma ēka ar autentisku aprīkojumu. Tās vēsture sniedzas līdz pat 18. gadsimta beigām, kad to sauca par Ditkūnu dzirnavām un tā piederēja Livonijas zemes tiesnesim Pranciškus Mohlim, Imbradas muižas īpašniekam. Netālu esošais Šlyninkas krogs dzirnavām vēlāk piešķīra tagadējo nosaukumu. 19. gadsimta sākumā Kvintiškės muižas Butleru dzimta ieguva Ditkūnai un dzirnavas uz Nikajas upes. Malvina Marija Butlerite to mantoja 1886. gadā. 1944. gadā kopā ar ģimeni aizbrauca uz Poliju. Pēc Lietuvas padomju okupācijas dzirnavas tika nacionalizētas, bet turpināja darboties. 1958. gadā Cīrihē izgatavotie veltņi šeit tika pārvesti no slēgtās Kavoliškės Mill un vēlāk atjaunoti. Dzirnavas izmantoja ūdens jaudu līdz 1960. gadam un kopš 1963. gada darbojas tikai uz elektrības. Mūsdienās tā ražo mantojuma miltus, putraimus un klijas. Blakus esošajā amatnieku namā apmeklētāji var pagaršot tradicionālo rudzu un kviešu maizi, smalkmaizītes un vecos no dzirnavu miltiem gatavotos ēdienus, kā arī zāļu tēju, maizes kvasu un lietuviešu alu. Dzirnavnieks dalās dzīvīgos stāstos par dzirnavām, savukārt viņa sieva apraksta, kā cilvēki dzīvoja pirms vairāk nekā 100 gadiem.
